Kad Olimpiskie standarti slīd

Katrus četrus gadus, Olimpiskās spēles piesaista miljardiem skatītāju no visas pasaules, lai tie varētu vērot cilvēces labākos vīrus un sievas dodoties sīvā cīņā. Katram sportistam, kas soļo cauri galvenajam stadionam atklāšanas ceremonijā, ir iespēja kļūt par čempionu savā disciplīnā. Dalībnieku izcelsme, pārliecība, piederība un cita ar sportiskajām spējām tieši nesaistīta informācija, ir atzīta par nederīgu un tiek atstāta pie Olimpiskā ciemata vārtiem (apostas esportivas). Šie ir paši augstākais no spēļu principiem, vienlīdzība un iespēja piedalīties. Tomēr, standartu uzstādīšana nav statisks process, aktīvs. Tos nevar uzstādīt un atstāt kā ceļa zīmi, vai laternas stabu un atstāt. Tie ir jātur. Diemžēl, bet pašsaprotami, ka spēļu 120 gadu garajā vēsturē ir bijuši brīži, kad standarti ir izrādījušies par smagiem un tie ir slīdējuši no olimpiešu rokām.

Moderno spēļu dibinātājs Pjērs Kubertēns ir iegājis vēsturē kā Olimpiskā gara reanimators. Mūsdienās, Starptautiskā Olimpiskā komiteja, kuru aizsāka Kubertēns, vēlētos, lai tieši tādu viņu atcerētos, sīkāk neiedziļinātos viņa uzskatos, kas bija vecmodīgi un atklāti šovinistiski pat tam laikam. Kubertēns bija viens no karstākajiem pretiniekiem sieviešu dalībai spēlēs. 1912. gadā viņš rakstīja: “Manuprāt, šī sievišķīgā pusolimpiāde ir nepraktiska, neinteresanta, neveikla, un, nebaidos šī vārda, nekrietna”. Kubertēna diskriminējošā vīzija netika pildīta ilgstoši un, jau otrajās spēlēs 1900. gadā, sievietes varēja piedalīties tenisā un golfā. Sieviešu diskriminācija turpinājās arī pēc Kubertēna nāves. 1928. gadā, 32 gadus pēc spēļu atsākšanās, sievietes bija gaidītas piedalīties veselā virknē sporta veidu, ieskaitot populārās dažādu distanču skriešanas sacīkstes. Tomēr tiem laikiem raksturīgie aizspriedumi vēl par sevi atgādināja 800 metru skrējienā. Pēc šīm sacīkstēm dažas no sportistēm atlaidās uz muguras, lai atgūtu elpu. Atradās laikraksti, kuri šo ainu atspoguļoja kā neapstrīdamu pierādījumu tam, ka distance izrādījusies par garu trauslajiem sievišķiem un organizatoriem būtu jānokaunas, ka tie likuši viņām tik smagi skriet. Organizatoru vidū šīs raizes atbalsojās un 800 metru sieviešu skrējiens tika atcelts līdz pat 1960. gada spēlēm.

Ja no organizatoriem tiek sagaidīts, ka tie nodrošinās dalībniekiem godīgu iespēju sacensties ar pārējiem, tad no dalībniekiem tiek prasīts, lai tie tik tiešām sacenstos. Olimpiskajos turnīros bieži izveidojas situācijas, kurās sportistiem ir izdevīgi zaudēt kādā konkrētā sacensību posmā, lai iegūtu objektīvi vājāku pretinieku nākamajā. Viens no spilgtākajiem tā piemēriem norisinājās 2012. gada Londonas spēlēs, sieviešu badmintona turnīra dubultspēlē starp Dienvidkorejas un Ķīnas komandām. Dienu iepriekš, dānietes sarūpēja sensāciju uzvarot spēcīgo Indonēzijas pāri, nodrošinājusi dalību nākamajā kārtā, kur tās gaidīja ķīniešu un korejiešu pāru zaudētāju. Acīmredzot dāņu uzvara nebija atstājusi pārāk lielu iespaidu uz nevienu no abām Āzijas komandām – jogos da roleta, jo, jau no pirmajām mača sekundēm, bija skaidrs, ka sportistes apzināti cenšas zaudēt. Skatītāju svilpienu un ūjināšanas pavadījumā, abas komandas sita valoniņu tīklā. Laukumā nekas nemainījās arī pēc tam, kad kāds no organizatoriem apturēja sacensības, lai brīdinātu abas komandas, par iespējamo diskvalifikāciju, kas tās sagaida, ja farss turpināsies. Šie draudi vēlāk piepildījās un abas komandas tika izslēgtas no turnīra par nesportisku uzvedību.