Kādēļ mēs sapņojam?

Sapņošana ir viena no nodarbēm, kas ir kopīga visiem cilvēkiem, tomēr nevienam nav īsti skaidrs kādēļ mēs to darām. Mēs neredzam sapņus katru reizi, kad guļam. Reizēs, kad sapņojam, tie ir apveltīti ar kādu nejaušu un ar jēgu neapveltītu scenāriju. Mēs mēdzam pamosties ar miglainām atmiņām par kādu mežonīgu sapni, taču parasti ir ļoti grūti atcerēties pietiekoši daudz, lai no šīm detaļām varētu izveidot pilnu stāstu – licuadora opiniones. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ ir grūti pētīt sapņus. Tiem trūkst konsekvences, tie ir nejauši un viegli aizmirstas. Vairums psihologu piekrīt, ka sapņi nepilda nevienu konkrētu psiholoģisku funkciju. Tomēr daži pētnieki uzskata, ka mēs sapņojam ne bez iemesla, tiem kalpojot kādai vēl neskaidrai emocionālai funkcijai. Pie pēdējiem pieder tādi psihologi, kas pēta ne tikai pašu sapņu fenomenu, bet arī tajos piedzīvotā jēgu. Viņus interesē, kā sapņi ietekmē mūsu ķermeņus un prātus, piemēram, vai tie var norādīt uz to, kā mēs redzam pasauli un pārstrādājam informāciju. Citi pēta sapņu vēsturi un vai nav tā, ka aizvēsturē sapņi rādījušies tika atsevišķiem mūsu senčiem, bet, kādas nezināmas evolucionāras priekšrocības dēļ, par sapņošanu atbildošie gēni ir izdzīvojuši līdz mūsdienām.

Vairāki pētījumi ir nonākuši pie viena secinājuma – sapņi palīdz mūsu smadzenēm uzglabāt informāciju. Mums sapņojot, tās pārvieto informāciju no īslaicīgās uz ilglaicīgās glabāšanas reģioniem. Neirologi ir atklājuši, ka dienas laikā, atmiņas tiek glabātas smadzeņu daļa, kas ir atbildīga par ilgtermiņa atmiņu, bet miega laikā tās tiek pārvietotas uz citām smadzeņu daļām, piemēram, tām, kas atbild par vispārīgajām zināšanām. Pētnieki ir atklājuši, ka pirms šīs atmiņu migrācijas, smadzenes mēdz tās arī nospēlēt atkārtoti, dažkārt apgrieztā secībā. Šie atklājumi, iespējams, izskaidro gan to kādēļ sapņos redzētais šķiet tik bezjēdzīgs, gan to kādēļ to ir tik grūti atcerēties – jo atmiņas tiek atskaņotas atpakaļgaitā un pēc tam pārvietotas.

Psihologi sliecas domāt, ka sapņiem ir vērtīga terapeitiska nozīme. Ar sapņos izspēlēto ilūziju palīdzību, smadzenes mums palīdz tikt pāri sirdssāpēm, bailēm un stresam. Tās rada ilūziju, kas izsauc spēcīgas emocijas, iespējams, ļoti nepatīkamas, bet vēlāk tās tiek viegli aizmirstas, mazinot emocionālas traumas risku. Tāpat smadzenes varētu izmantot sapņus, kā emocionālu kaujas simulatoru, izspēlējot dažādus mums nozīmīgus notikumus no neskaitāmām perspektīvām, palīdzot mūsu zemapziņai tos labāk izprast un sagatavojot mūs labāk tikt galā ar līdzīgiem gadījumiem nākotnē.

Ar hroniskiem miega traucējumiem cieš kaut kur starp 50 un 80 procentiem psihiatrijas pacientu, kamēr pārējā sabiedrības daļā, šādi traucējumi ir tikai katram desmitajam. Hārvardas Universitātes 2009. gada veiktajā pētījumā, tika atrasta saikne starp sapņiem un izplatītākajām psihiatriskajām kaitēm, piemēram, bipolāro sindromu. REM miega traucējumi, tā tiek saukta miega fāze, kurā redzam sapņus, ietekmē neirotransmitorus un stresa hormonus. Šie traucējumi atstāj iespaidu uz mūsu emociju regulējumu un to, kā domājam. Lai gan šie atklājumi ir īpaši draudīgi, tie ir arī ļoti daudzsološi, jo norāda uz iespēju krietni samazināt psihiatrisko slimību izplatību tikai ar miega traucējumu atrisināšanu, kas ir daudz vienkāršāk ārstējama kaite.